Ik vakaru rakstu pasaku par senatni,
Par to,kas bijis sapņos un dzīvee,
Par to,ko sirds neatzīst par pareizu,
Par to,ko prāts nepieņem kaa ticamu.
No melnbaltās bloknots pēkshņi izpleesu zaļu lapu,
bet turpinaaju klusēt,
Dienu vēlāk atradu tur arī zili pelēku lapu,
Tai pat vakaraa uz galda bija arī dzeltenaa lapa,
Sajutos tā it kā būtu pagaajis gads,jo atkal nokrita lapa,
Shoreiz tā bija sarkani rozā,
Pilna ar rozēm un ērkšķiem...
Nākamajā riitaa pamodos ar apziņu-
Ir pagājis ilgs laiks,
Laikam esmu pietiekami daudz piedzīvojusi peec visa piedziivotaa,
Tagad ir daudz vieglaak,
Just un sajust citu cilveeku sajuutas..
Ik reizi,kad veederaa paraaadaas taureņi,
Mīļi sasveicinos ar tiem,
Palaižot savu sapraaatu liidz nepraata robezhaam,
Turot viegli,viegli aiz spaarniņiem,
Nemaz nedomaajot laist tos vaļā. .... ...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru